Vadonība
Celies, vadoni,
Es esmu dzimis vergs,
Un nekā man nav briesmīgāka
Kā dzīvot bez tevis.
(O.Vācietis)
Atgriezies, Vadoni!
Vilis Seleckis
Pienācis laiks, kad ilgāk vairs nevaru gaidīt. Risinās tik satraucoši notikumu, kad var sabrukt visa mūsu pacietīgā darbā veidotā kārtība. To mēs nedrīkstam pieļaut, un tāpēc es Tev rakstu šo vēstuli un aicinu – atgriezies, Vadoni!
Tevis vadīti un iedvesmoti, daudzus gadus pūlējāmies, lai zagšana un korupcija būtu galvenais bizness šajā zemē. Taisnību, likumību, tiesiskumu dzinām dziļā aizkrāsnē, ķurķī bāzām vienīgi sīkus zaglēnus, bet miljonu izlaupītājus cēlām visaugstākos amatos. Likumus tā staipījām un grozījām, ka prokurori kļuva bezspēcīgi koruptantu un zagļu priekšā, tiesnešus tā iebarojām, ka tie spriedumus taisīja pēc mūsu diktāta kā ķēķī pankūkas cepdami.
Bet pēdējos mēnešos, kamēr Tu, Vadoni, dzīvo mākoņos, strauji sabrūk mūsu veidotā kārtība. Mums vairs nav neviena deputāta galvaspilsētas domē. Tavi līzgaitnieki ir izspiesti no Rīgas amatiem, kas, kā Tu labi zini, vienmēr ļāvuši trekni dzīvot un ievākt smukus kukuļus. Zaudēti daudzi ienesīgi amati padomēs un valdēs. Tavas prombūtnes laikā no zelta tilta izplēsām tikai pabiras, lielāko kumosu pakampa tebešniki, mācītāji, zociķi un vēl šādi tādi kretīni, salašņas. Gaismas pils projekts tā apcirpts, ka cerēto miljonu vietā labi ja kādu sīkumu sakasīsim. Bet no koncertzāles – pat ne tik daudz!
Un kas ar valdību? Zaudēts premjera krēsls, tavi tuvākie līdzgaitnieki, mūsu biznesa spožākie virtuozi ar kaunu patriekti no ministru amatiem. Mūsu rokās vairs nav nevienas tādas ministrijas, kas apgroza miljonus, vienmēr ļaujot kādu sīkumu iebirdināt oranžās brālības kontos. Nu jau jāpriecājas, ka šajos bada laikos mūsu kontrolē palikusi vismaz pusbrukusī medicīna. Lai slavēts mūsu cienījamais vecbiedrs, kas te iedibinājis tik smalku zagšanas sistēmu, ka tā vēl aizvien nes lieliskus augļus. Taču ciešam arī zaudējumus. Daži no taviem tuvākajiem līdzgaitniekiem savaņģoti un iemesti būrī tikai par to, ka mēģinājuši iekasēt gluži taisnīgo desmito tiesu. Skumjākais tas, ka mums pietrūkst spēku, lai tūdaļ savus censoņus atmazgātu baltus un izrautu no knābistu nagiem. Kas notiks, ja šī patvaļa turpināsies, un knābja taustekļi pieķersies vēl citiem mūsu brālības kasieriem un amatvīriem?
Kā lai dzīvojam, Vadoni, kad zagšana kļuvusi tik bīstama un ierobežota? Mēs, tavi tuvākie līdzgaitnieki un skolnieki, slīgstam nabadzībā. Kā lai iztiekam ar knapu aldziņu, kas turklāt tiek nemitīgi apcirpta? Nav jābrīnās, ka daudzi zaudē uzticību Tavām idejām, pāriet pie konkurējošām zagļu brandžām. Ja tā turpināsies, no mūsu plašās brālības pāri paliks tikai sīka, oranža čupiņa.
Bet pats bēdīgākais, Vadoni, tas, ka tautai prāti sāk šķobīties. Pūlis sāk domāt, ka iespējama valdība, kas nezog tikpat kā nemaz. Daži iedomājas, ka iespējams premjers, kas dzīvo blokmājā, iztiek no kailas aldziņas un – iedomājies, kas par dullumu!- neprasa kukuļus par pieņemtajiem lēmumiem. Tādi nošķiebumi tautas domāšanā, Vadoni, ir ārkārtīgi bīstami. Tie sagrauj mūsu gadu gadiem veidoto pārliecību, ka politika ir viena vienīga mēslu bedre, ka zog visi, kas vien tiek pie siles. Turklāt pūlis aizvien skaļāk klaigā – sodīt zagļus! Tu labi zini, kas notiktu, ja kāds sāktu nopietni īstenot šo prasību. Tāpēc atgriezies, Vadoni, kamēr nav par vēlu! Pacel savu bārdu pār šo posta zemi, lai tā aizsedz jebkuru gaismas staru! Lai tā vēl gadu gadiem dzīvo oranžajā ēnā tāpat kā līdz šim!
Nedomā, Vadoni, ka šajā valstelē viss jau ir tik pamatīgi izzagts, ka nekas vairs nav Tavas uzmanības vērts. Jā, taisnība. Tie laiki, kad varēja pakampt veselu rūpniecības nozari diemžēl ir pagājuši. Bet atceries, ka ārvalstu draugi valsteles kasē ir iebēruši miljardiem dolāru un eiriku. Vai nu Tavs apsviedīgais prāts neizdomās, kā no šīs bagātību lādes pasmelt Tavu, Vadoņa tiesu? Bez tam vēl taču palikuši daži itin brangi uzņēmumi, kam iepriekšējos gados visādi ideālisti, neveiksminieki, murmuļi neļāva ne tuvoties. Tagad šie putrotāji ir palikuši bez darba, aizmukuši uz Īriju vai, kaulus grauzdmi, slēpjas dziļās alās, neuzdrošinādamies jaukties valsts lietās. Bet ļaužu vairumu pēc mūsu valdīšanas laikiem ir pārņēmusi tāda nabadzība un bezcerība, ka viņiem pilnīgi vienalga kas notiek ar svešzemju miljoniem un pēdējiem valsts uzņēmumiem. Tas nozīmē, ka pienācis īstais brīdis. Atkal varam aust tīklus, kombinēt un rīkoties. Tāpēc atgriezies, Vadoni, pārņem varu, devalvē latu, visu valsteli pārvērt par savu privāto dzimtmuižu!
Tevi gaidīdami, darām visu iespējamo, lai tauta pēc Tevis ilgotos aizvien karstāk. Liekam lietā visus savus atlikušos spēkus, lai valdībai neļautu izvest valsti no krīzes, kurā to iegrūdām. Nabadzību cenšamies vairot, demokrātiju izsmejam tā, lai ļautiņi saprastu, ka vienīgi vadoņa stiprā roka nesīs laimi un uzplaukumu. Deputātus apņirdzam, lai katram būtu skaidrs, ka tie ir korumpēti pajoliņi, pilnīgi lieki trani, kas dzīvo uz nodokļu maksātāju rēķina. Tā pamazām ļautiņu prātos iepotējam verga garu. Drīz pūlis brēks – dodiet vadoni, mēs gribam būt vadāmi vergi! Tāpēc atgriezies, Vadoni, nolaidies no mākoņiem, tautas gaviļu pavadīts, atcel Satversmi, patriec deputātus no Jēkabielas nama. Tikai tā mēs varam apturēt to sērgu, kas apdraud mūsu veidoto kārtību un mūsu pašu drošību. Bail pat domāt, kas notiks, ja pieņemsies spēkā tās nekaunīgās balsis, kas prasa sodīt valsts izzadzējus. Vai tad Tu, Vadoni nesaproti, ko viņi sauc par galvenajiem valsts izzadzējiem? Tāpēc nekādu atpūtu klusajos mākoņos, nekādu vaļošanos! Mums jāturpina iesāktais, bet pats galvenais – jānosargā pakamptais. Atgriezies, Vadoni, kamēr nav par vēlu, kamēr gaisma, kas iemirdzējusies pie apvāršņa, vēl nav pacēlusies pār visu zemi. Ja tā kļūs vēl spožāka, tad, Vadoni, tev vajadzēs slēpties aizvien melnākos, varbūt pat rūtotos mākoņos, bet to taču nevēlies ne Tu, ne arī mēs, Tavi uzticamie sekotāji. Tāpēc atgriezies, Vadoni!
Tavs uzticamais vergs
