Satversmei.lv

 

Latvijas neatkarības atjaunošanas 20.gadadienas priekšvakarā mūsu tautu nomāc izmisums, šaubas un neziņa par valsts nākotni. Vispārējā ekonomiskā krīze,valsts finansiālajām iespējām neatbilstoši smags parādu slogs, dzīves līmeņa un dzīves kvalitātes strauja pazemināšanās rada nemitīgi augošu sociālo un politisko spriedzi. Bezdarbs un sociālā neaizsargātība spiež mūsu tautas aktīvāko, enerģiskāko un profesionāli izglītotāko tautas daļu izbraukt no valsts.

Pasaules ekonomiskā krīze Latviju skar vissmagāk un rada reālus draudus valsts un tautas pastāvēšanai. Kāpēc Latvija izrādījās Eiropas Savienības visvājākais posms? Atbilde uz šo jautājumu ir jāmeklē, analizējot šodienas norises un arī mūsu valsts vēsturi.

Gan pasaules mērogā, gan Latvijas valstī patreizējo krīzi daudzi analītiķi salīdzina ar 1929.-1933.gada ekonomiskā sabrukuma periodu. Latvijas vēsturē šis laiks raksturojas arī kā politiskās nestabilitātes periods, kad partiju savstarpējās nesaskaņas radīja valdības nestabilitāti un biežas Ministru kabineta maiņas. Nenoteiktība Latvijas politiskajā elitē traucēja pieņemt lēmumus un realizēt konkrētus krīzes pārvarēšanas pasākumus. Atzīsimies, izklausās diezgan mūsdienīgi.

Viens no tā laika Latvijas politiskajiem līderiem Kārlis Ulmanis nāca pie secinājuma, ka Latvijas Satversme sekmē valsts politisko nestabilitāti un 1933.gadā Zemnieku savienība iesniedza Saeimā priekšlikumu paketi Satversmes reformai, kurā bija paredzēta pāreja uz visas tautas vēlētu Valsts prezidentu, ievērojami paplašinot tā pilnvaras. Toreizējā IV Saeima nebija gatava balsot par tik radikālām Satversmes izmaiņām un 1934.gada 15.maijā Kārļa Ulmaņa vadībā tika īstenots valsts apvērsums, atlaista Saeima un apturēta Satversmes darbība. Apvērsuma dienās Kārlis Ulmanis tautai apsolīja izstrādāt jaunu Satversmi un atjaunot demokrātiju. Šie solījumi diemžēl netika īstenoti.

Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu pakāpeniski laika periodā no 1990.gada 4.maija līdz 1993.gada 6.jūlijam tika atjaunota Satversmes darbība. Jau toreiz Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāti apzinājās 1922.gadā pieņemtās Satversmes nepilnības un tāpēc Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu 7.pantā tika noteikts, ka jāizveido komisija, lai izstrādātu Latvijas Republikas Satversmes jaunu redakciju. Darba grupa tika izveidota, priekšlikumi bija sagatavoti, bet lemšana par Satversmes izmaiņām tika atstāta 5.Saeimai. Arī 5.Saeima neizšķīrās par būtiskām izmaiņām Satversmē. Jautājumi par jaunu Satversmes redakciju aktualizējās gandrīz pirms katrām Saeimas vēlēšanām. Pirms 6.Saeimas Latvijas Zemnieku savienība mēģināja savākt parakstus referendumam par izmaiņām Satversmē, pirms 8.Saeimas LSDSP piedāvāja Jura Bojāra vadībā sagatavoto Satversmes projektu, taču visi mēģinājumi reformēt Satversmi līdz šim ir beigušies neveiksmīgi. Satversmē ir veikti vairāki labojumi un papildinājumi, no kuriem nozīmīgākie ir VIII nodaļas „Cilvēka pamattiesības” pieņemšana, Satversmes tiesas izveidošana, Saeimas deputātu un Valsts prezidenta pilnvaru laika pagarināšana līdz 4 gadiem, vēlēšanu vecuma cenza samazināšana uz 18 gadiem.

Neskatoties uz vairākkārtīgiem centieniem īstenot Satversmes reformu, Latvijas Republika joprojām dzīvo ar arhaisku, reālajai situācijai pēc iestāšanās NATO un ES neatbilstošu Satversmi.

Pasaules prakse liecina par pilnīgi pretējām norisēm. Visas valstis, kurās tika gāzti autoritārie un totalitārie režīmi, ir pieņēmušas jaunas konstitūcijas. Tā tas bija Vācijā ( 1949.), Itālijā (1947.), Japānā ( 1946.), Grieķijā (1975.), Spānijā ( 1978.), Portugālē ( 1976.), Krievijā (1993.). Pēc atbrīvošanās no dažādu formu padomju kundzības visas Austrumeiropas zemes (izņemot Ungāriju, kur joprojām spēkā ir 1949. gada konstitūcija) ir pieņēmušas jaunas konstitūcijas. Jaunas konstitūcijas ir arī Igaunijā un Lietuvā. Vienīgi Latvija pēc gandrīz 60 gadu pārtraukuma atgriezās pie savas agrākās konstitūcijas. Mēs esam tāds vienīgais precedents pasaulē.

Vai varam secināt, ka arī šodienas krīzes apstākļos Satversme traucē valdības stabilitātei? Atbilde ir apstiprinoša, jo Latvijas valstī tiek pārkāpts demokrātisko normu pamatprincips – likumdošanas varai, izpildvarai un tiesu varai ir jābūt savstarpēji nodalītām. Latvijas apstākļos, izmantojot Satversmes nepilnības, ir izveidota nekonstitucionāla institūcija – frakciju sadarbības padome, kura vienlaicīgi nosaka un regulē gan valdības, gan Saeimas darbu un arī lemj par augstāko valsts amatpersonu iecelšanu. Vislielāko pazemojumu Latvijas tautai šī „sadarbības padome” sagādāja Rīgas Zooloģiskajā dārzā, slepus no tautas, pieņemot lēmumu par Valsts prezidenta iecelšanu. Pēc šī lēmuma balsojums par Valsts prezidentu Saeimā bija tikai formāls iepriekš pieņemtā lēmuma apstiprinājums. Politisko partiju līderi labi apzinās, ka viņu pašu ieceltie tiesneši, Ģenerālprokurors, Augstākās tiesas priekšsēdētājs, KNAB, SAAB un Valsts kontroles vadītāji nevērsīsies pret saviem darba devējiem, tāpēc pašās partijās notiek likumu pārkāpumi un netiek ievērota likumā noteiktā partiju finansēšanas kārtība. Partiju kasēs ieplūst nedeklarēti un nelegāli saņemti līdzekļi, kurus „atmazgā” partijas biedri, fiktīvi parakstoties par ziedojumiem partijām. Latvijas uzņēmēji ir spiesti maksāt ierēdņiem un partiju kasēm „desmito tiesu” par valsts pasūtījumu saņemšanu. Uzņēmumu padomju locekļiem un atsevišķām valsts amatpersonām tiek noteiktas nesamērīgi augstas algas, no kurām daļa nonāk partiju kasēs. Politiskā un finanšu elite izstrādā dažādas sarežģītas shēmas, lai līdzekļus no Valsts kases varētu iepludināt savās kabatās. Valsts kases izlaupīšana turpinās pat krīzes apstākļos, par ko liecina Parex bankas glābšanas afēra. Lai aizpildītu tukšumu Valsts kasē, Latvijas valdība aizņemas milzīgas summas, kuras nāksies atmaksāt Latvijas tautai vairākās paaudzēs.

Minētie tiesību pārkāpumi Latvijā var notikt tāpēc, ka valstī nedarbojas mūsdienīgas konstitucionālo tiesību normas. Satversmē vispār nav pieminētas tādas institūcijas kā Ģenerālprokuratūra, Nacionālā drošības padome, Tiesībsargs, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, Satversmes aizsardzības birojs u.c. valstiski nozīmīgas iestādes. Pārsvarā šo institūciju darbību regulē atsevišķi likumi, kuros noteikts, ka vadītājus šīm valsts iestādēm ieceļ Saeima, bet īstenībā tas notiek ar starpfrakciju sadarbības padomes lēmumiem. Demokrātijas vietā Latvijā ir izveidojies partiju līderu un finansētāju oligarhijas režīms – pie tam vēl korumpēts un noziedzīgs. Tāda ir Latvijas mūsdienu problēmu diagnoze.

Kāda ir izeja no šīs situācijas? Kā pārvarēt samilzušo ekonomisko un politisko krīzi valstī?

Vispirms ir jānovērš krīzes politiskie cēloņi un jāsakārto valsts tiesiskā virsbūve atbilstoši mūsdienu realitātēm un prasībām. Valstī nepieciešams īstenot Satversmes reformu (var lietot arī jēdzienu – konstitucionālā reforma), kura jāsāk ar jaunas Satversmes projekta izstrādāšanu, kam jāseko plašām publiskām debatēm, kas noslēdzas ar jaunas Satversmes pieņemšanu. Tai jāseko pārejas periodam, kurā ar jauno Satversmi tiek saskaņoti citi valsts normatīvie akti. Tas ir nopietns likumdošanas darbs, kuru nevar paveikt entuziastu grupa un pēc tam sagatavotos projektus mēģināt apstiprināt referenduma ceļā. Jau vairākkārtīgi ir pierādījies, ka šādi varianti ir lemti neveiksmei. Mūsu priekšlikums ir, balstoties uz speciāli šim nolūkam izstrādātu vēlēšanu likumu, ievēlēt Satversmes sapulci ar uzdevumu īstenot valstī Satversmes reformu.

Kādi varētu būt Satversmes reformas galvenie uzdevumi un virzieni atbilstoši Satversmes sadaļām?

Valsts prezidents. Jautājums par Valsts prezidentu gan 1920.-1922.gada Satversmes sapulcē, gan arī visos pārējos satversmes projektos ir bijis centrālais un visvairāk diskutētais. Viedokļi polarizējas ap saeimas vai visas tautas ievēlētu prezidentu. Viena sabiedrības daļa baidās no prezidentālas valsts pārvaldes un autoritāra režīma. Jāatzīst, ka savukārt tiesībās un politiski vājš, kompromitējams prezidents grauj valsts tēlu, starptautisko prestižu, mazina nācijas pašapziņu. Vāju Valsts prezidentu labprāt redzētu arī politiskās partijas, kuras šādā situācijā palielina un nostiprina savu ietekmi valstī.

Latvijas publiskajā telpā praktiski neizdiskutēts ir jautājums par īpašas elektoru kolēģijas ievēlētu prezidentu. Šāda prakse ir arī citās demokrātiskajās valstīs, piemēram, Vācijā, Itālijā, Igaunijā. Prezidenta elektorātu varētu veidot Saeimas deputāti, pašvaldību vadītāji un citas nozīmīgas valsts amatpersonas. Tas arī būtu kompromiss starp līdz šim Latvijā polarizētajiem viedokļiem,

Nav šaubu, ka Satversmē ir jānosaka Valsts prezidenta kandidātu izvirzīšanas kārtība, jāpaplašina Valsts prezidenta pilnvaras, jāprecizē tā atstādināšanas procedūra.

Saeima. Starptautisko tiesību praksē ir pieņemts, ka valsts parlamenta darbību nosaka divi likumdošanas akti – konstitūcija un kārtības rullis. Taču Latvijā pēc pašreizējās likumdošanas prakses Saeima ar speciāliem likumiem pati paplašina savu pilnvaru loku un uzņemas daudzu atbildīgu valsts amatpersonu iecelšanu amatā un atcelšanu no amata. Līdz ar to valdošās koalīcijas partiju līderi, apvienojoties frakciju sadarbības padomē un pieprasot no deputātiem stingru frakcijas disciplīnu balsojumos, iegūst gandrīz neierobežotu, neleģitīmu varu valstī. Satversmes reformas gaitā būtu vēlams Saeimai atstāt pamatā likumdošanas un kontroles funkcijas, apsverot iespēju samazināt deputātu skaitu.

Ministru kabinets. Visos Latvijas vēstures periodos bieži ir notikušas Ministru kabineta maiņas, kas kopumā veido valdības nestabilitāti, nespēju plānot un risināt ilgtermiņa uzdevumus. Pietiek vienai valdošās koalīcijas partijai savu kaprīžu un ambīciju dēļ izstāties no valdības un šādam solim seko valdīvas krīze un demisija. Tāpēc Ministru kabinets nespēj patstāvīgi pieņemt nevienu atbildīgu lēmumu, iepriekš to nesaskaņojot koalīcijas frakciju padomē. Šāda situācija ievērojami apgrūtina un bremzē valdības darbu. Satversmes reformas uzdevums būtu palielināt valdības pilnvaras, padarīt to neatkarīgu no partiju ķildām un nodrošināt valdības stabilitāti. Latvijas apstākļos šodien aktuāls ir lozungs „Politiskā partijas, rokas nost no valdības! Ļaujiet tai strādāt!” Liedzot politiskajām partijām tieši iejaukties valdības darbā, vienlaicīgi tām tiktu atņemta iespēja ar izpildinstitūciju starpniecību „pārsūknēt” valsts budžeta līdzekļus partiju kasēs.

Latvijā nav sabalansēts līdzsvars starp likumdošanas un izpildvaru. Vienas Saeimas pilnvaru laikā parasti nomainās 3-4 valdības, bet Saeimas konstitucionāla atlaišana Latvijas valsts vēsturē nav īstenota nevienu reizi.

Satversmes saturā neiekļautās tiesību normas. Neskatoties uz to, ka politiskās partijas savās rokās ir sakoncentrējušas ievērojamu varu, Satversmē tās ir pieminētas tikai vienu reizi, 102.pantā (1998.gada 15.oktobra redakcijā) „ikvienam” paredzot tiesības apvienoties politiskās partijās. Citu valstu konstitucionālo tiesību prakse un varas nesabalansētība Latvijā ir pamats tam, lai politisko partiju darbība tiktu konstitucionalizēta un Satversmē tiktu izveidota nodaļa „Politiskās partijas”. Lai novērstu situāciju, ka atsevišķi oligarhi politiskās partijas izmanto savu politisko un ekonomisko mērķu sasniegšanai, mums ir vajadzīgs palielināt minimālo partijas biedru skaitu. Ir jāveido plaši pārstāvētas masu partijas, nevis partiju vārdā nosaukti politiskie klubi. Jāievieš likumdošanā reglamentēta partiju finansēšana tikai no biedru naudām un valsts budžeta.

Pēdējos gados būtiskas izmaiņas ir notikušas Latvijas vēlēšanu sistēmā. Pilsoņi tagad ievēl Eiropas parlamenta deputātus, notikusi pāreja uz viena līmeņa pašvaldībām, taču šīs izmaiņas neatspoguļojas Satversmē. Satversme praktiski nepiemin pašvaldības, nenosaka pašvaldību tiesības un pienākumus, nenosaka no kādiem ienākumiem veidojas pašvaldību budžets. Tā rezultatā Latvijas pašvaldības nevar ilgtermiņā plānot savu attīstību un nodrošināt likumā noteikto funkciju izpildi.

Daudz kritizēta ir Latvijā pastāvošā proporcionālā vēlēšanu sistēma, kuras rezultātā „vēlēšanu lokomotīves” Saeimā „ievelk” partiju līderiem paklausīgus, bet likumdošanas darbam nepiemērotus deputātus. Tāpēc rosinām Satversmes reformas sagatavošanas gaitā diskutēt par iespēju pilnīgi, vai daļēji pāriet uz mažoritāro vēlēšanu sistēmu.

Ļoti būtiski valsts tiesību jautājumi ir saistīti ar ārpolitiku, tāpēc būtu lietderīgi Satversmē izveidot jaunu nodaļu „Valsts ārpolitika”. Šajā nodaļā ir jāparedz Latvijas ārpolitikas galvenie mērķi, pamatprincipi un valsts aizsardzības nodrošināšanas veidi.

Salīdzinot ar pirmskara periodu, Latvijas Republikā ir izveidotas un darbojas daudzas nozīmīgas valsts institūcijas, kuru darbība Satversmē nav atrunāta un nav Satversmē noteikta to iecelšanas kārtība. Nav iespējams iepriekš paredzēt visas nepieciešamās Satversmes izmaiņu nianses. Tas ir Satversmes veidotāju un konstitucionālo tiesību speciālistu uzdevums.

Pēdējos gados vērojot Saeimas darbu, jāsecina, ka priekšplānā ir izvirzījušies ar varas dalīšanu, pārdalīšanu saistīti jautājumi, partiju ķīviņi un savstarpēja apsaukāšanās no Saeimas tribīnes, nevis kvalitatīvs un saturīgs likumdošanas darbs.

Apkopojot iepriekš minēto, varam secināt, ka Latvijas valsti ekonomiskā krīze vissmagāk skar tāpēc, ka nav sakārtota valsts tiesiskā virsbūve, bet tiesiskais haoss ir labvēlīga augsne korupcijai, valsts līdzekļu izsaimniekošanai, uzņēmēju aplikšanai ar nelikumīgiem maksājumiem.

Naivi būtu cerēt, ka politiskās partijas pašas labprātīgi atteiksies no savām privilēģijām, tāpēc aicinām veidot plašu tautas kustību valsts reformu atbalstam, visos Latvijas novados veidot šīs kustības atbalsta kopas ar mērķi panākt Satversmes sapulces ievēlēšanu un Satversmes reformu.

 

Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāti no Tukuma rajona

Juris Celmiņš,

Agris Jaunkļaviņš,

Vilis Seleckis.